Zinu, ka daudzi gaidīja šo stāstu, bet es ilgi nevarēju atrast sevī to sajūtu “ir īstais brīdis”, lai padalītos. Sajūta kopumā tāda, it kā grasītos publicēt kailfoto. Bet šobrīd, kad Oranžērija pārdzīvojusi pagājušās vasaras +32, rudens vētras, ziemas -25, sniegu, lietu, t maiņas un arī vairākas viesības dažādos apstākļos, šķiet,
Es neesmu ne tomātu mērču, ne kečupu, ne tomātu sulas klubiņa biedrs. Varbūt pie vainas reize, kad bērnībā pārēdos kečupmaizes… (Svaiga baltmaize, sviests, kečups. Jā, jā, mēs visādus brīnumus bērnībā ēdām, arī olas dzeltenumu sakultu ar cukuru, cukurūdeni ar rupjmaizes kubiņiem un ko tik vēl ne, par ko šodienas bērni
Šajā mērcē chili asums un mango eksotiskais saldums sadraudzējas un savijas kopā tik cieši, ka drēgnajos rudens/ziemas vakaros silda kā vasaras vidus siltākās dienas, kad rūpju ir mazāk, mēs smaidām vairāk un dzīve šķiet par kripatu vieglāka. Un ja lirika Tevi nepārliecina un, lūkojoties kalendārā, vasara šķiet nepanesami tālu,
Zaļais krupis ir viens no krāšņākajiem Eiropā dzīvojošajiem krupjiem, kurš nereti apmetas arī cilvēku tuvumā. Latvijā sastopams diezgan reti, taču izplatības reģionos labprāt dzīvo gan parkos, gan ūdenstilpju tuvumā, gan sastopams pilsētvidē, vasaras vakaros medījot kukaiņus ielu laternu gaismā. Zaļais krupis (Bufotes viridis) iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā kā arī Eiropas
Ilgu laiku man bija pārliecība, ka- ja to nevar apēst, tas dārzā ir lieks, jo aizņem vietu. Tam, protams, ir sava priekšvēsture, jo manu sirdi un garu salauza ļoti smagā un mālainā zeme, kāda ir ne tikai mūsu, bet kopumā visos Zemgales laukos.Vairākus gadus cīnoties, sapratu, ka ar visu